Ziemassvētku brīvdienu laiks ir etaps, kad pāris no brīvdienām tiek pavadītas diezgan bezjēdzīgi. Es neredzu jēgu 25. un 26. datuma brīvdienām, jo Ziemassvētku noskaņa(kura man tāpat neeksistē) ir vēl tālāk aiz kalniem,  respektīvi, šīs dienas atgādina parastas brīvdienas. Kurš šajā krīzes pārņemtajā valstī ir spējīgs izturēt trīsdiennieku ar svētkiem, kuros dominē mīļums, ģimeniskums? Kuram ir tādas iekšas? Tas noteikti, ka ir grūtāk, kā tusēt nonstopā vīkendu.

Brīnumainā kārtā es pat pirmo reizi tik ļoti sadraudzējos ar televizoru, ka pat jebkura mana slimošanas reize nobālēja. Liels paldies LNT kanālam par Harija Potera filmām, ar aizmiegotām acīm un nostaļģijā pēc jaunībā ātrlasītās HP sāgas, tiku pie emocijām, pat it kā būtu labi un lietderīgi pavadījis laiku.

Bezjēdzīgās brīvdienas + parastās brīvdienas(se.,sv.) = daudz brīvs laiks.

Daudz brīvs laiks = pārdomas

Pārdomas = nākotnes tēma, plāni un sapņi

Tuvākajā nākotnē visaktuālākais iespējams ir 2010. gada sagaidīšanas plāns. Man, kā daudziem cilvēkiem, tas saistās ar jauniem sapņiem, mērķiem un ideāliem. Nedaudz kā jauns sākums, nedaudz kā brīnumains mirklis šis gadu mijas brīdis šķiet. Jauns sākums – labāks sākums. Tā būs.  Protams, ka padzirdēšu par to, ka kāds paziņa ir kaut ko apņemies, kāds cits nospraudis sev mērķi, lai tiektis pēc sapņa utt. Banāli. Būšu tāds -  ar jauno gadu es pagriezīšu muguru cigaretēm (uz nenoteiktu laiku). Visaktuālākā ideja, bet ne vislabākā (devil). Pārējais sarakstiņš ir TE. Gan jau, ka jaunais gads mani priecēs arī ar harēmu

Šobrīd es esmu liels šovinists idejai, ka domas materializējās. Kaut kur kāds baumoja tā…

“Nebūsim banāli” /Dace Rukšāne/

Redzot sporta deju norisi un dalībnieku sagatavošanos/dzīvi sacensību laikā, nonāku pie atziņas, ka viss šis pasākums ir ļoti liels marazms.  Pirmo reizi mūžā redzēju tādu ārišķību, kas neviļus atgādina kādu varavīksnes aprindu gājienu, respektīvi, mazie vīriešu dzimuma pārstāvji – staigā uz papēžiem, nopūderēti pa visu ķermeni, mati spīd kā Keniem, kustības kā Džordžam Maiklam, Maiklam Džeksonam vienlaicīgi. Visuzskatāmāk  tas ir pamanāms, kad šie ķipa aristokrātiskie objekti griežas dejas karstumā, bet savā nodabā, tb, griežas spoguļa priekšā vai lēkā pa zāli vieni paši. Krekliņi, kas apsedz tikai krūšu galus ir vienreizēji. It īpaši,  supertievam, superspīdīgam un  superiespīlēti tērptam puikam. Savukārt, mazās meitenes tiek padarītas par bārbiju princesēm, vārda tiešākajā nozīmē; centrimetru biezs špaktelis, blingoti tērpi, 5x garākas skropstas nekā ir jābūt dabiski utt. Meiteņu ziņā tas šķiet vēl puslīdz pieņemami. Noteikti, ka iespaidīgais glamūrīgums mijās ar radītāju maciņu biezumu, radot augstprātību vai, labāk teikt, augstprātīguma tizlumu.

Princešu un prinču spēle.

Gan jau, ka viņi izaug normālāki nekā man liekas, bet mans viedoklis – tas ir dikti pārspīlēti. “Sporta veids”, kas liek diezgan noteiktam sabiedrības slānim turēt līdzi, kādai sirds dziļumos mītošai nostaļģijai pēc sensensensenču aristokrātijas, lielīšanās vai blatošanas gēna.

Dejas ir skaistas, jā! Bet tā ārišķība, kas tur valda…par to nekādā gadījumā nevar spriest, redzot zilajā ekrānā. Mast sī dat proces, tikai tad vari saukt mani par aizspriedumainu latgali. 

Kāpēc gan uz cigarešu paciņām nevarētu būt rakstīts arī, kas pozitīvs? Man jau galvā rosās idejas :

• tabaka nomierina Jūsu nervu sistēmu,
• cigarešu dūmi pozitīvi ietekmē Jūsu domāšanas prasmi,
• tabaka harmonizē un neliek domāt par iespējamajām slimībām,
• spēj atrast jaunus “kontaktus”.

In your face, healthy haters. (Tabaka rada stiprāka atkarību nekā heroīns. Atkarība ietekmē manus spriedums?Atzīsties, atkarība(?)!)

Man šodien radās ļoti interesants spriedums, kurš atbilst gandrīz kādai matemātiskai teorēmai; ES + stipra melnā kafija = cīgas = harmonija. Jel, kāpēc? Nikotīns asinsvadus sašaurina, bet kofeīns paplašina. Dubults kaifs orgānam, kurā tek sarkanā dzīvības viela. It kā dzīvojam vienreiz (par to gan es drīzā nākotnē padomāšu vēlreiz), tad, kāpēc gan neļauties priekam, kas lakoniski neietekmē manu rītdienu? Tik pat labi Tu vari vairāk sabojāt mani nekā cigarete. Uz tevis ir rakstīts, ka tu esi kaitīga veselībai?

Es neesmu tabakas patriots, bet gan tās mirkļa burvības radīto ķīmisko reakciju cienītājs…dievinu to tik pat daudz kā karstu rīta dušu agrā ziemas rītā, it sevišķi, ja priekšā ir  rutīnas, miegainuma vai/un smadzeņu kustināšanas pilna diena.

Ziemassvētku burvība; klusie mājās pavadītie adventes vakari, eglītes rotāšana, dāvanu izsaiņošanas prieks, ziemassvētku vecīša gaidīšana, sniegavīru velšana, brīnumsvecīšu degšana, pantiņa skaitīšana, piparkūku cepšana, radu tuvums. Prieks, kur tu rodies?

Bērnībā man  noteikti, ka bija citāda interpretācija par šo pasākumu (pārņem neliels sentiments), bet, kāpēc šobrīd nav pilnīgi nekādu svētku emociju? Protams, ir atšķirība gados, bet tas ir noteicošais? Gribas ticēt jebkurai ziemassvētku filmai, kura pierāda pretējo.Varbūt reklāmu, skatlogu un mūsu prāta uzpūstais burbulis? Kas šos kristīgos (vai latviešu senču – ziemas saulgriežu) svētkus padara par dāvanu saņemšanas-došanas pasākumu?                                                         Laiks vēl ir…

Starp citu “Ziemassvētku dziesma” ir tīri patīkams gabals, kas nebūt nav tendēts uz bērnu publiku.

Es sev novēlu veiksmi meklējumos. Ne meiteņu, tusu vai dzīves pārdzīvojumu,  bet tieši Ziemassvētku burvības

“uzburu ainas, mīļā, paņem popkornu”

Ziemassvētkos es vēlētos:

1. lai man katru mēnesi būtu stabili ienākumi – pietiks ar jebkādu trīsciparu skaitli
2. lai man būtu sekss katru otro dienu
3. labprāt tiktu pie tiesībām
4. vidējo atzīmi pacelt par 2 ballēm
5. budžeta vietas augstskolās
6. lai manam mājoklim būtu kapitālais remonts
7. sākt veselīgu dzīvesveidu, sportot biežāk
8. senčiem 4x lielākus ienākumus
9. A līmeņus eksāmenos
10. daudz seksīgus pasākumus
11. 6vietīgu meiteņu harēmu
12. 3 alus kastes
13. lielu burbuļvannu
14. zoles/pokera vakaru ar cigāriem
15. pīpēt tikai ļoti lielos svētkos
16. iegūt spēju apturēt laiku
17. vistu franču gaumē
18. kļūt par tv seju
19. ieriebt izpatikt man netīkamiem cilvēkiem
20. lai neviens uz pasaules nemirtu badā (bet ar nosacījumu, ka man būs visvairāk paikas)
21. kino vakarus divatā
22. prezidentālu valsts iekārtu Latvijā
23. piecelties no rīta un negidīti ieraudzīt sev blakus 11. punktā minēto
24. piepildīt amerikāņu sapni
25. atklāt cūkas gripas sazvērestību
26. biljarda galdu mājās
27. iespēju izjust adrenalīnu
28. aizbraukt uz Jaunzēlandi
29. izpatikt tev!

Mans “ego” laika gaitā ir kļuvis kā vecam opim; kaut kā neizvēlos to vieglāko ceļu vairs. Protams, tas nemaina to, ka brīžiem esmu nekonkrētuma kalngals un nezinu, ko gribu. Apskaužu cilvēkus, kuru mērķi un dzīves jēgu var lasīt no viņiem pašiem.

Aizdomājos tikko par savu klasisko darba dienas rītu. Skan modinātājs, ļoti lēnas kustības manā izpildījumā, kas vainagojas ar tikšanu līdz mobilajam – tas tiek atlikts no 10-30 minūtēm.  Pēc tam, atkarībā no gulšnāšanas ilguma, sākās mana lielākā rīta vājība – duša. Nesaprotu cilvēkus, kuri sevi moka, lienot iekšā aukstā dušā.  Mērķis tam ir izcils – veiksmīgi piecelties (ķipa kafijas2 efekts), BET karsta rīta duša ir burvīga. Tā spēj radīt pusmiegā tādu emocionālo spilgtumu un ieraut citā pasaulē, gluži kā Alisi. Nopietni. Manis un manas mīlas dēļ gan no rītiem dzīvoklī mēdz rasties sastrēgumi un konfliktsituācijas, bet kaislību dēļ tieši mēs arī dzīvojam…

Kafiju gan nemīlu, tikai tad, kad apzinos, ka izturēt stundas būs sasodīti grūti. Piemēram rīt es to darīšu(rīt ir pirmdiena, tātad – bez komentāriem). Vēl manās rīta izdarībās ietilpst draugiem.lv un tvnet.lv, jaunībā gan šī rituāla vietā bija Jugijo, Sūklis Bobs vai kāds cits ne šīs pasaules tēls tv3 bērnu rītā. Starpcitu man patika, nedaudz pietrūkst. Lai vai kā, bet pirms iešanas ārā pa durvīm, spogulī paskatos noteikti, māte iemācīja tās muļķības, pats ikdienas situācijās māņticības gan komentēju kā stulbas un bezjēdzīgas.

I know it seems hard sometimes but remember one thing. Through every dark night, theres a bright day after that. So no matter how hard it get, stick your chest out, keep ya head up…and handle it. /Tupac Shakur/

Totāls nogurums, bet atpakaļceļa nav Piektdiena mani gaida.  Visiem šodienas lustētējiem novēlu rītdien labas atmiņas(ja tādas būs) vai vismaz apmierinātības sajūtu. auglis just wanna have fun

EDIT: īsi un lakoniski – ja ir pareizie cilvēki un nav nepareizie cilvēki manā lokā, kad es atpūšos, tad viennozīmīgi pasākums būs izdevies. Tā arī bija

ĻOOOTI daudz no šiem radījumiem ir piedēvējamas senākās profesijas izpausmes, ārišķības, blatošana, izrādīšanās, liekulība! it īpaši tām, kuras sevi dēvē par “tusētājām’.

4 mēnešu laikā vecais dzīves pelēcīgums ir apgriezies kājām gaisā! Nevienam nemirstot, iztiekot bez izlietām asinīm vai jebkādām mistiskām procedūrām.  Visi ugunskuri, intrigantes, meksikāņu ziepenes tomēr nāk no dzīves (no Latvijas?). Tagad gribās teikt, ka laime ir garlaicīgs jēdziens. Izbaudīt krāšņu emociju buķeti nudien bija noderīgi. Nebiju aizdomājies, ka sāpes var likties kaifīgas. Laikam man ir iekšējais mazohisms.  Apzinoties kādu pagātnes kļūdu, es apjēdzu, ja būtu iespēja to labot – es kļūdītos atkal un atkal. No otras puses – tad jau tā tikai nosacīti ir kļūda. Ne tikai sāpēt ir patīkami, arī daudz loģiskāka lieta – sevis pārvarēšana -  rīkošanās atbilstoši tam, ko vēlos, bet, ko šķiet aizēno kāda veida aizspriedumi. Jā, jā tas viss ir saistīts ar attiecībām. Banāli, bet fakts, ka pēdējā laikā tādas “huiņas” ir tik pat nozīmīgas kā pamatskolas vecuma meitenēm raksti “Sīrupā’.  Tomēr letiņi ir tumsonīga tauta, pavisam noteikti.   Pelēcīgums uzmācās atkal…tikai jāpārdomā iepriekš rakstītais, vai laime(arī tiekšanās pēc tās) ir garlaicīga, un cik garlaicīgs es vēlos būt…